Kad pēc darba vēlos izklaidēties

[klarikafoolish]

Es strādāju par programmētāju, un, lai arī darbs man patīk, reizēm vienkārši gribas nomainīt ainu. Pēc astoņu stundu sēdēšanas pie monitora, risinot loģikas mīklas un koda kļūdas, man vajag kaut ko citu — vieglu, dinamisku un, jā, nedaudz azartisku. Nevis lai aizmirstos, bet lai atpūstos. Tā nu pirms pāris nedēļām es pirmo reizi nolēmu pamēģināt to, par ko biju dzirdējis no paziņām — tiešsaistes kazino. Un, protams, mana izvēle krita uz vavada casino, jo tas šķita vispieejamākais un vienkāršākais variants.

Tā nebija nekāda grandioza plānošana. Parasti pēc darba es vienkārši atveru savu klēpjdatoru, iedzeru tasi kafijas un skatos seriālus. Bet tajā vakarā bija savādāk. Mani kolēģi darbā bieži smejas par mani, sakot, ka es esot pārāk loģisks un aprēķinošs, lai spēlētu azartspēles. Un viņiem ir taisnība — es nekad neesmu bijis laimīgo biļešu pircējs vai kāršu spēlētājs. Bet tajā vakarā man vienkārši gribējās kaut ko jaunu, kaut ko tādu, ko nevar prognozēt. Un, godīgi sakot, es nenožēloju.

Atvēru mājaslapu, un pirmais, kas mani pārsteidza, bija vienkāršība. Nevajadzēja neko sarežģītu — tikai reģistrācija, daži klikšķi, un es biju iekšā. Es izvēlējos spēļu automātu, kas izskatījās pēc senlaicīgas dārgumu lādes. Apzeltītas monētas, mirdzoši dārgakmeņi — tas viss likās tik kinematogrāfiski. Es uzliku nelielu summu, tikai desmit eiro, jo negribēju riskēt. Un sāku griezt.

Pirmās piecas minūtes bija klusas. Nekas īpašs — daži sīki laimesti, daži zaudējumi. Bet tad, kad jau gribēju aizvērt cilni un atgriezties pie seriāla, ekrāns pēkšņi iedegās sarkanā krāsā, un monētas sāka birt no visām pusēm. Es pat nesapratu, kas notiek. Sirds sāka sisties straujāk, un es vienkārši skatījos, kā skaitļi aug. Tas bija mazs laimests — apmēram trīsdesmit eiro — bet, ak Dievs, tā sajūta ir neaprakstāma! Tā adrenalīna deva pēc garas darba dienas bija tieši tas, kas man vajadzēja.

Vavada casino izrādījās vieta, kur es varu aizmirst par darba stundām un koda rindām. Tas nav par naudu, lai gan, protams, laimēt ir patīkami. Tas ir par to brīdi, kad tu neko nekontrolē, kad viss ir atkarīgs no nejaušības. Un tas ir tik atsvaidzinoši! Es saprotu, ka daudzi saka, ka azartspēles ir bīstamas, bet es šeit meklēju tikai izklaidi. Es vienmēr iestatu sev limitu — ne vairāk kā desmit eiro dienā. Un, ja laimēju, tas ir bonuss, nevis mērķis.

Tajā vakarā es spēlēju vēl apmēram stundu. Es pamēģināju vairākas spēles — kārtis, rulete ar latviešu dīleriem, pat dažus slotus. Un, lai arī dažreiz zaudēju, es to uztvēru kā maksu par izklaidi. Pēc spēles es jutos daudz enerģiskāks un dzīvespriecīgāks. Man pat radās ideja, kā atrisināt vienu koda problēmu, kas mani mocīja jau nedēļu. Dīvaini, vai ne? Bet azarts dažreiz atslābina prātu un ļauj domām plūst brīvi.

Es iesaku ikvienam, kam pēc darba vajag mazu izklaidi, pamēģināt. Bet ar galvu! Neuztver to pārāk nopietni. Es, piemēram, nereti spēlēju tikai reizi nedēļā — piektdienas vakaros, kad darbs ir beidzies un nedēļas nogale vēl priekšā. Tas ir kā rituāls: iedzeru tēju, atveru klēpjdatoru un ļaujos spēlei. Un, jā, dažreiz ir svarīgi, lai laimests ir liels, bet man patīk arī mazi, priecīgi brīži — piemēram, uzvarēt piecus eiro pēc kārtas. Tas liek smaidīt.

Šodien es domāju par to, cik daudz lietu mēs kontrolējam dzīvē. Darbā, mājās, pat brīvajā laikā — viss ir izplānots. Un tieši tāpēc vajag kaut ko tādu, kas ir ārpus mūsu kontroles. Azarts dod iespēju justies dzīvam, justies kā bērnam, kurš skatās, kā monēta ripo un nezina, kur tā apstāsies. Tas ir skaisti.

Vavada casino man ir kļuvis par vietu, kur es atpūšos. Nevis no dzīves, bet no tās loģiskās, aprēķināmās daļas. Un, ja reiz kaut ko zaudēju, es neuztraucos — tas ir tikai maksa par adrenalīnu. Bet, ja laimēju, pat mazu summu, es jūtos kā varonis. Un tas ir lieliski.

Tāpēc, ja arī tu meklē kaut ko jaunu, kaut ko, kas tevi izraus no ikdienas rutīnas, pamēģini. Tikai atceries: kontrolē sevi, iestati limitus un baudi procesu, nevis rezultātu. Un tad tu atklāsi, ka azarts var būt lieliska izklaide, nevis problēma. Manā gadījumā tas ir kļuvis par mazu, bet svarīgu daļu no manas piektdienas. Un es to nenožēloju.