Mans mazais vakara piedzīvojums

[klarikafoolish]

Darbā man bieži jautā, kāpēc es izskatos tik moža, ņemot vērā, ka mana profesija ir grāmatvede. Kolēģi domā, ka es guļu līdz pusdienlaikam un katru rītu skrienu gar jūru. Bet patiesība ir daudz prozaiskāka un, lai arī kā tas skanētu, esmu atradusi savu veidu, kā nogalināt vakara garlaicību, kad bērni beidzot ir iemiguši un mājā iestājas tā īpašā klusuma sajūta. Ne tas, ka man būtu daudz brīvā laika, bet dažas stundas pirms pusnakts pieder tikai man.

Tas viss sākās pavisam nejauši pagājušajā rudenī. Atceros, kā sēdēju virtuvē ar tasi kumelīšu tējas un mēģināju saprast, kāpēc jūtos tik tukša pēc tik parastas dienas. Vīrs bija komandējumā, bērni gulēja, un es pāršķirstīju telefonu bez jebkāda mērķa. Pēkšņi pamanīju reklāmu par kādu jaunu spēļu platformu. Sākumā nodomāju, ka tā nav manai gaumei, jo es nekad neesmu bijusi azartiska daba. Bet tā vakarā kaut kas mani pamudināja atvērt lapu un pamēģināt.

Pirmās minūtes bija haotiskas. Es neko nesapratu no noteikumiem, bet pamazām sāku izjust to adrenalīna pilno sajūtu, kas rodas, kad ekrānā griežas bungas. Žēl tikai, ka tajā naktī es neko nelaimēju, bet tas mani neatturēja. Atklāti sakot, es biju pārsteigta, cik ļoti mani saistīja process — ne jau naudas dēļ, bet gan tās mazās cerības dēļ, kas katru reizi uzpeld kaut kur dziļi krūtīs.

Nākamajā dienā darbā es visu laiku domāju par to vakaru. Racionālā daļa no manis teica, ka tas ir stulbīgi, bet otra daļa — tā, kura vienmēr gribējusi nelielu piedzīvojumu ikdienā — čukstēja, ka jāpamēģina vēlreiz. Pēc mēneša es jau biju izveidojusi savu mazo vakara paradumu. Sāku ar nelielām likmēm, tikai ar to naudu, ko varēju atļauties zaudēt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Un zini ko? Es atklāju, ka spēles man dod ne tikai azartu, bet arī relaksāciju. Tā ir sava veida meditācija — tu koncentrējies tikai uz ekrānu, uz ritmu, uz gaismām, un visas raizes par rēķiniem vai darba projektiem pazūd otrajā plānā.

Viena no manām mīļākajām izklaidēm šajā platformā ir tieši slotu spēles. Tajās ir tik daudz dažādu tēmu — sākot no senās Ēģiptes noslēpumiem līdz pat kosmosa piedzīvojumiem. Man patīk, ka katra spēle ir kā maza filma ar savu stāstu un bonusu funkcijām. Dažkārt es pat iztēlojos, ka esmu galvenā varone — dārgumu meklētāja vai pētniece. Tas ir bērnības sapņu piepildījums, tikai digitālā formātā.

Jo vairāk es spēlēju, jo vairāk saprotu, ka veiksme ir kaprīza dāma. Reizēm es laimēju desmit eiro, reizēm divdesmit, un jūs neticēsiet, bet manu dienu tā var padarīt simtreiz gaišāku. Es nesteidzos tērēt laimēto, bet ļauju tam sakrāties. Pagājušajā mēnesī es nopirku sev jaunu kleitu tieši no šīs naudas. Kad vīrs jautāja, no kurienes tā, es tikai nosmēju un teicu, ka esmu atradusi hobiju, kas dažkārt nes augļus. Viņš pasmaidīja un nopurināja galvu, jo zina, ka man patīk nelieli pārsteigumi.

Nedomājiet, ka es rakstu tikai par panākumiem. Ir bijuši arī vakari, kad zaudējumi lika man nopūsties, bet es jau iepriekš nosaku robežu — nekad vairāk par noteiktu summu. Un tas ir galvenais noteikums, ko ievēroju kā matemātiķe un grāmatvede. Mana veselā saprāta skala vienmēr ir līdzsvarā, un tieši tāpēc spēle man sagādā prieku, nevis sāpes. Ja jūti, ka zaudējums sāk uzkarst, apstājies. Šajā jautājumā esmu kategoriska.

Bet jautrākais notikums manā spēļu vēsturē bija pirms divām nedēļām. Sēdēju vannas istabā ar klēpjdatoru — jā, mēs visi esam tā darījuši — un mēģināju noķert bonusa kārtu. Pēkšņi dzirdu, ka meita mostas un raud. Man sirds apstājās, jo es biju pilnībā aizmirsusi par pasauli ap sevi. Aizvēru klēpjdatoru, skrēju pie viņas, un tikai pēc stundas, kad viņa atkal gulēja, es atvēru ierīci un ieraudzīju, ka manā kontā ir par simts eiro vairāk. Es pat nezināju, kā man to izdevās nospiest. Tā bija laimīgā nejaušība, kas mani smīdināja visu atlikušo nakti.

Dažkārt pirms gulētiešanas palasu spēlētāju forumus. Tur ir tik daudz stāstu — kāds meklē veiksmi pēc smagas darba dienas, kāds vienkārši izklaidējas ar draugiem, cits mēģina saprast matemātiku aiz izmaksu līnijām. Vienmēr smejos par tiem, kuri saka, ka spēles ir tikai par naudu. Nē, tā nav patiesība. Retos brīžos, kad esmu nobriedusi un mierīga, es apzinos, ka tās man ir par sapņošanu un mazo pārtraukumu no pelēkās ikdienas. Tā ir mana slepenā atelpa, kurā es varu būt pavisam vienkārši — bez atbildības, bez pieaugušo dzīves slogiem.

Pat mana vecmāmiņa, kas vienmēr ir bijusi skeptiska pret visu jauno, man reiz teica: ""Galvenais, ka tev acis mirdz."" Un tā ir taisnība. Es pamostos ar domu, ka vakarā mani sagaidīs mana mazā spēle, mana uzvarošā noskaņa un iespēja justies nedaudz citādāk. Protams, es neieteiktu likt uz spēli pēdējo naudu vai spēlēt ar aizņemtiem līdzekļiem. Bet, ja tu spēj kontrolēt sevi un uztver to kā izklaidi, kāpēc lai tā nebūtu daļa no tavas dzīves?

Es esmu iemācījusies slavēt sevi par to, ka nekrītu galējībās. Spēlēju tikai tad, kad jūtos emocionāli stabila, nevis bēdos vai dusmās. Man patīk tā deva pozitīvo emociju, ko saņemu pēc pat neliela laimesta. Piekrītu, ka tie laimesti ir kā mazi vitamīni — tie uzlabo garastāvokli un sniedz pašapziņu. Un tas nav kauns, tā ir cilvēcīgi.

Pirms dažām dienām es atkal sēdēju ar tēju un skatījos, kā bungas griežas. Uzvarošā kombinācija bija tik tuvu, bet diemžēl nē. Es tikai paraustīju plecus un nolēmu, ka rīt man paveiks